Nereti Latvijas sabiedrību pāršalc ziņas par kārtējo cilvēka cietsirdības gadījumu pret savu mājdzīvnieku - piesiets pie koka, sašauts, noslīcināts vannā, nobadināts līdz nāvei. Tie ir tikai daži no gadījumiem, kas izskanējuši publiski. Tāpat arī no Civillikuma izriet, ka dzīvnieks ir nevis justspējīga būtne, bet gan dzīva "lieta". Tāpat šo "lietu" ļauts arī eitanizēt bez īpaša pamatojuma. Atbildes uz jautājumiem, kas tad īsti nosaka cilvēku attieksmi pret mīļdzīvniekiem, tika meklētas diskusijā "Legāla atļauja likvidēt - kādas ir dzīvnieka tiesības uz dzīvību?" sarunu festivālā Lampa.Jautājot, vai cilvēka attieksmi pret dzīvnieku ietekmē no likuma izrietošais dzīvnieka kā lietas statuss, psihoterapeite Diāna Zande skaidro, ka cilvēks veido atsvešinātas attiecības ar lietām, mantām un objektiem, bet pret dzīvu būtni nedrīkstētu izturēties tā, it kā tai nebūtu jūtu, fizisko un emocionālo vajadzību. Šobrīd šis definējums ļauj it kā noņemt atbildību par pāridarījumiem, jo veido distanci - likums jau ļauj izturēties kā pret lietu. Tomēr Zande uzskata: "Tas, kā mēs izturamies pret tiem, ko pieradinām, tātad mājdzīvniekiem, ļoti atkarīgs no katra intelektuālās kapacitātes, morālās attīstības līmeņa un vides, kurā esam auguši un kādus uzvedības modeļus esam apguvuši".14. Saeimas deputāts Jānis Grasbergs ir pārliecināts, ka lielāka ietekme ir nevis dzīvnieka definīcijai Civillikumā, bet gan juridiskai piederībai. "Statuss ietekmē, bet daudz lielāks pagrieziena punkts ir tas, ko izdevās panākt ar suņiem pirms vairākiem gadiem, ka uzreiz jau veterinārārsts visus piereģistrē, un tagad no 1.jūlija arī ar kaķiem, - kolīdz dzīvniekam iedod vārdu, uzvārdu un "personas kodu", tā uzreiz mainās cilvēka atbildības sajūta un attieksme".Savukārt zoopsihiatrs un veterinārārsts Alberts Čipuštanovs diskusijā akcentēja, ka katrs cilvēks iegādājas dzīvnieku ar kādu mērķi. Viens vēlas sev draugu, otram dzīvnieks ir bērna vietā, vēl cits grib suni kā sargu, kas veiks apsardzes funkcijas, bet kādam vajag iegādāties lielu, stipru suni, lai tikai paceltu savu statusu, un pēdējie divi piemēri jau norāda uz dzīvnieka iegādi kā vienkārši mantu.Vaicāti, vai šis mantas statuss arī veicina vardarbīgu izturēšanos pret dzīvniekiem un pēc tam arī pret cilvēkiem, Diāna Zande to apstiprina ar pētījumos pierādīto. Cilvēkam, kam raksturīgi konfliktus risināt ar vardarbību, visdrīzāk ir arī kādi personības traucējumi, ko raksturo empātijas trūkums, otras būtnes vajadzību neievērošana un sevis redzēšana pirmajā vietā, vardarbība izpaudīsies pret vājāko. "Es jau neiešu pie pasaules čempiona boksā, tas nav prātīgi, bet iespert sunim, jo viņš ir kaut kur pie kājām.. Un viņš mani tāpat mīlēs, kas ir lielākais paradokss. Turklāt cilvēkiem, kuriem ir grūtības ar dusmu menedžēšanu, emociju regulēšanu, sociālā vidē viņi patiesībā spēj sevi labi regulēt. Viņi var būt sociālā vidē ļoti pieklājīgi, jauki runāt, cik brīnišķīgi ir dzīvnieki, taču savā drošajā vidē jeb ģimenē viņi var uzvesties absolūti nekontrolēti", skaidro psihoterapeite.Lai arī diskusijas dalībnieki bija vienisprātis, ka statusam ir zināma loma tajā, kā cilvēks izturas pret dzīvnieku, tomēr pat tad, ja to mainītu uz justspējīga būtne, problēma esot tāda, ka cilvēki, īpaši jau tie, kuri izturas vardarbīgi pret dzīvniekiem, likumus nelasa, tādēļ vienkārši vārda maiņa neatrisinās vardarbības problemātiku. Nepieciešams ilgs audzināšanas darbs un izglītības sistēma.Taču varbūt cilvēku attieksmi pret mīļdzīvniekiem ietekmē to vieglā pieejamība un dzīvnieku pārprodukcija? Sarunas dalībnieki piekrita, ka dzīvnieku pārprodukcija Latvijā ir problēma, bet kā risināt? Vadoties pēc Dzīvnieku aizsardzības likumā minētajām normām, iepriekš publiski ir izskanējuši ierosinājumi dzīvniekus masveidā eitanizēt, ja tiem 14 dienu laikā neizdodas atrast iepriekšējo īpašnieku vai jaunu turētāju. Uz jautājumu, vai tiešām šis būtu apspriežams un vērtējams risinājums, lai noregulētu apriti dzīvnieku patversmēs, Diāna Zande atbildēja apstiprinoši. "Skarbs risinājums. Apsverams risinājums. Gribam to vai nē. Taču šāds risinājums ļautu vēl vairāk saimniekam attālināties no sava dzīvnieka. Es jau viņu tikai atdevu patversmei. Es neesmu viņu nogalinājis. Cik laba sajūta, vai ne? Es taču parūpējos. Rodas mānīga ērtība. Taču, jā, tas ir viens no risinājumiem, jo jāizskata visi piedāvājumi."Uz jautājumu, cik ētiski tas ir - iemidzināt klīniski veselus dzīvniekus - Artis Svece, Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docents, norāda, ka pasaulē neeksistē tāda fiksēta ētika, kuru mēs varam pielīdzināt likumam. "Te drīzāk būtu jāskatās uz sabiedrībā pastāvošajām normām - kas mums ir un kas nav svarīgs. Jautājums par veselu dzīvnieku eitanāziju ir jautājums par to, kas mums ir svarīgi. Tāpēc viss nonāk līdz pretnostatījumam - kas ir mana labklājība, labums, ērtums pret dzīvnieku kā vērtību. Tas izpaužas tiesību idejā, un tiesību būtība ir tāda, ka tiesības aizsargā pat tad, kad pārējiem varbūt ir izdevīgi šīs tiesības pārkāpt. Es domāju, mūsu sabiedrībā nav pašsaprotami, ka dzīvniekam ir tiesības," tā Artis Svece.Dzīvnieku aizsardzības likums paredz iespēju eitanizēt dzīvnieku, kas savas agresivitātes dēļ kļuvis bīstams cilvēkiem vai citiem dzīvniekiem, taču zoopsihiatra Alberta Čipuštanova praksē šādi gadījumi ir ļoti reti. "Agresiju var salīdzināt ar cukura diabētu. Tur grūti ko atrisināt līdz galam, bet var iemācīties ar to sadzīvot un kontrolēt. Vienkārši jāzina, ko darīt, un jāmaina dzīvnieka attieksme pret apkārtējo pasauli. Kaķiem bieži ir iemesls, kāpēc viņus grib iemidzināt, ir čurāšana un kakāšana ārpus kastes. Cilvēki pasaka, ka es tā tālāk vairs nevaru. Bet tur gan agresijas, gan citās situācijās var risināt ar medikamentu un izglītošanas palīdzību, respektīvi, meklēt risinājumu, nevis uzreiz pieņemt tādu vieglāko lēmumu," tā suņu un kaķu uzvedības speciālists.Lai nebūtu jāķeras pie drastiskiem scenārijiem samilzušajai dzīvnieku pārprodukcijas problēmai, Jānis Grasbergs piedāvā risinājumu meklēt problēmas saknē. "Ja nav doma nodarboties ar vaislas dzīvnieku pavairošanu, tad būtu normāli dzīvniekus sterilizēt. Tā "gadīšanās" var notikt vienā acu mirklī, ko tu vari pat nepamanīt, un pēkšņi tev ir astoņi kucēni. Un tie astoņi kucēni ir tie, kas nonāks patversmē. Mēs sniedzām priekšlikumu, ka ir jābūt apmācībām, jo daudzi saka - es nemaz nezināju, kā tā tas varēja notikt". Tam piekrīt arī Diāna Zande, kura vēl akcentē, ka cilvēki mēdz ņemt sunīti "tikai mīlestībai", nevis no audzētavas ar ciltsrakstiem, tādā veidā, iespējams, veicinot bezatbildīgu dzīvnieku vairošanu.Viedoklim, ka vispirms jārisina cēloņi un tikai tad jādomā par sekām, piekrīt arī Artis Svece. "Pirmām kārtām jātiek skaidrībā par cēloņiem, un, kad tas ir sakārtots, tad var domāt par eitanāziju. Tomēr, ja mēs pieļaujam to, ka var ražot gaļu, kas ir nopērkama veikalā, nav nekas, kas liegtu eitanizēt dzīvniekus. Skumt par sunīšiem, kad viņi tiek eitanizēti, kamēr turpat fermā katru dienu tiek nogalinātas vistas, tas ir pretrunīgi un liekulīgi".Diskusijas pamatā bija šobrīd spēkā esošais normatīvais regulējums. No Civillikuma izriet, ka dzīvniekam ir mantas/lietas statuss, taču Dzīvnieku aizsardzības likuma preambulā noteikts, ka "Cilvēces ētiskais pienākums ir nodrošināt visu sugu dzīvnieku labturību un aizsardzību, jo katrs īpatnis pats par sevi ir vērtība. Nevienam nav atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi kaitēt."Vienlaikus Dzīvnieku aizsardzības likums dod mīļdzīvnieka īpašniekam legālas tiesības eitanizēt pat klīniski veselu dzīvnieku, argumentējot to ar nespēju turpināt rūpēties par dzīvnieka veselību, labturību, nodrošināt barību un fiziskās aktivitātes un nespējot atrast jaunus saimniekus. Normatīvie akti nepieprasa īpašniekam pierādīt iespējamu ienākumu samazinājumu vai veselības problēmu apliecinošus dokumentus, tādējādi veterinārārstam būtībā ir "jāklausa uz vārda" pat, ja īpašniekam patiesībā dzīvnieks un ikdienišķās rūpes vienkārši ir apnikušas.Pilnu diskusijas ierakstu iespējams noskatīties šeit: <a target="_blank" href="https://www.youtube.com/watch?v=M3snAN8bQ7M&amp;t=78s">https://www.youtube.com/watch?v=M3snAN8bQ7M&amp;t=78s</a>Diskusiju organizēja Labdarības fonds "Sofi", diskusiju moderēja žurnāliste un TV raidījumu veidotāja Krista Tuča.Dalībnieki:14. Saeimas deputāts Jānis Grasbergs;Psiholoģe, psihoterapeite Diāna Zande;LU Filozofijas un ētikas nodaļas docents Artis Svece;Veterinārārsts un zoopsihiatrs Alberts Čipuštanovs.Par Labdarības fondu "Sofi"Labdarības fonds "Sofi" ir labdarības organizācija, kuras galvenais fokuss ir sociālā atbalsta sniegšana dažādām sabiedrības grupām un dzīvniekiem. Kopš tā dibināšanas 2020.gadā Labdarības fonds "Sofi" ir viens no lielākajiem palīdzības sniedzējiem Latvijas dzīvnieku patversmēm un biedrībām, aktīvi realizējot dažāda mēroga projektus un programmas ne tikai Latvijā, bet arī Ukrainā. Lai gan fonda darbība primāri vērsta uz atbalsta sniegšanu dzīvniekiem, kuriem nav savu māju, tas aktīvi atbalsta arī ar bērniem, jauniešiem un ģimenēm saistītus projektus.Informāciju sagatavoja Sofi fonda komanda.

Vardarbība

Dzīvnieki

Sarunu festivāls "LAMPA"

Nereti Latvijas sabiedrību pāršalc ziņas par kārtējo cilvēka cietsirdības gadījumu pret savu mājdzīvnieku - piesiets pie koka, sašauts, noslīcināts vannā, nobadināts līdz nāvei. Tie ir tikai daži no gadījumiem, kas...

"Ja es iesperšu sunim, viņš taču tāpat mani mīlēs." Kas nosaka cilvēku attieksmi pret dzīvniekiem?

1188.lv

Tev varētu patikt

Ielādējam...