Ivars Brencis sasniedz tālāko apdzīvoto pasaules vietu no Latvijas Klusajā okeānā

Viņi pameta visu, sēdās uz velosipēdiem un devās pretī nezināmajam. Pirms 12 gadiem Ivars Brencis ar domubiedriem uzsāka episku un šķietami neizpildāmu misiju – sasniegt tālāko apdzīvoto pasaules vietu no Latvijas Klusajā okeānā. Šis bīstamo izaicinājumu un episkas izturības pilnais ceļojums, kas piedzīvoja arī velozagļu slazdu un izmisīgu naudas trūkumu, Ivaru aizveda līdz Jaunzēlandes kalniem, kur viņš no klaiņojoša ceļotāja kļuvis par Kraistčērčas Latviešu kopienas nama vadītāju. Ar šo stāstu par drosmi, izdzīvošanu un pārmaiņām portāls 1188.lv turpina rakstu sēriju par latviešiem ārzemēs.Mālpilietis Ivars Brencis savulaik aizvadīja savas ikdienas gaitas Latvijas galvaspilsētā. Pēc enerģētikas studijām Rīgas Tehniskajā universitātē ceļš veda uz Latvijas Kara muzeju, kur viņš vienpersoniski pārraudzīja visu IT nodaļu – sākot no sarežģītiem iepirkumiem, beidzot ar praktiskiem datortehnikas darbiem. Dzīve ritēja savu gaitu, līdz kāds pelēks ziemas vakars visu apgrieza kājām gaisā.Ivara draugs Dainis, kurš savu ikdienu aizvadīja kādā advokātu birojā, pēkšņi skaidri sajuta, ka biroja sienas un rutīna sāk ņemt virsroku. Ivars atminas drauga spontāno atklāsmi:<blockquote>Vienā no pelēkajiem ziemas vakariem Dainim bija radusies doma 

–

sēžu te deviņos vakarā birojā, kaut ko bīdu papīrus. Kamēr esmu jauns, vajag aizceļot kaut kur tālu.</blockquote>Negaidītais drauga pamudinājums pamazām pārtapa par konkrētu ceļojuma plānu, un 2013. gada nogalē abi jau uzsāka nopietnu gatavošanos tālajam ceļam. Drīz vien abiem puišiem pievienojās arī skolas laiku draudzene Laura, kura tobrīd dzīvoja Skotijā. Sākotnēji trijotne apsvēra domu par došanos uz Austrāliju, taču Ivars nāca klajā ar daudz ambiciozāku ideju:<blockquote>Es tad ķēros klāt pie tās idejas, ka vajadzētu doties uz tālāko apdzīvoto vietu no Latvijas – Pita salu Jaunzēlandē. Tā mēs izdomājām, ka tas ir labs un reāls mērķis, ko nospraust.</blockquote>Kaut arī pasaules kartē atrodami vēl tālāki punkti, tie visi ir neapdzīvoti un parastam ceļotājam praktiski nesasniedzami, tāpēc Pita sala kļuva par viņu konkrēto galamērķi. 2014. gada 15. septembrī ceļojums ar velosipēdiem varēja sākties. Ceļabiedri sakravāja mantas un devās ceļā, nerēķinoties ar konkrētu atgriešanās datumu. Ivars to raksturo īsi un tieši:<blockquote>Ceļojums bija uz nenoteiktu laiku, tāpēc Latvijā no darbiem aizgājām un neviens mūs atpakaļ negaida.</blockquote>Ceļš sākās Rīgas dzelzceļa stacijā ar vilcienu uz Baltkrieviju, bet jau Minskā ar absolūtas brīvības sajūtu trijotne uzkāpa uz velosipēdiem, lai mērotu pirmos kilometrus pretī savam mūža lielākajam piedzīvojumam. Dzimto māju durvis aizvērās, Rīgas ielas palika aiz muguras, un priekšā slējās tūkstošiem kilometru garš un iepriekš neizzināts ceļš.

 <h2>

No velozagļu nagiem līdz Gruzijas bāru šarmam</h2>Sākotnējā iecere paredzēja pārvietošanos tikai pa sauszemi un okeānu, izmantojot līdzpaņemtos velosipēdus, vilcienus vai kravas transportu. Savukārt naktis viņi pārlaida teltīs vai apmetās pie nejauši sastaptiem, labvēlīgiem cilvēkiem, vai arī izmantojot "CouchSurfing" platformu. Šī vietne apvieno pasaules ceļotājus un vietējos iedzīvotājus, kuri ir gatavi bez maksas uzņemt viesus savās mājās, lai dalītos stāstos un palīdzētu iepazīt vietējo kultūru. Dažkārt satiktie cilvēki bija tik dāsni, ka trijotnei pat uzsauca viesnīcas numuriņus.Tālā ceļojuma sākums ātri vien pārbaudīja viņu raksturu un gatavību neparedzamām situācijām. Rudens pusē maršruts veda caur Baltkrieviju, Ukrainu un Krieviju uz Gruziju. Nesen reģions bija piedzīvojis Krimas pussalas aneksiju, tādēļ visapkārt valdīja stingra piesardzība. Ivars atminas tuvinieku un paziņu mēģinājumus viņus atrunāt doties ceļā caur politiski nestabilo reģionu:<blockquote>Daudzi teica – nebrauciet tur. Kas jūs, traki?</blockquote>Ceļojuma plānus tomēr izjauca kāds cits negaidīts pavērsiens, jo ceļabiedriem tika nozagti divi velosipēdi. Nepilnus divus mēnešus pēc starta palikuši ar tikai vienu riteni, viņi pat nedomāja padoties. Komanda uzreiz sāka meklēt variantus, kā turpināt ceļu un kur tikt pie jauniem braucamrīkiem. Ivars atzīst, ka mājupceļš nemaz netika izskatīts:<blockquote>Tā kā mūsu galamērķis vēl ir tik ļoti tālu, tad, ja mēs tajā brīdī grieztos atpakaļ, tā būtu kā tāda sakāve.</blockquote>Komandai izdevās rast visai radošu risinājumu – kamēr viens joprojām mina velosipēda pedāļus, abi pārējie pārvietojās ar autostopiem. Svarīgākais bija saskaņot tempu, lai stopētāji neaizbrauktu pārāk tālu priekšā un riteņbraucējs spētu viņus panākt. Šādā ritmā viņi pieveica atlikušo ceļu līdz pat Gruzijas galvaspilsētai Tbilisi.Ar paziņu palīdzību trijotne tika pie pagaidu mājvietas un darba. Pateicoties savai pieredzei viesmīlības nozarē, Laura zibenīgi atrada arī darbavietu labā bārā. Turpretim Ivars bārmeņa lomā nonāca pavisam nejauši, kad vienkārši kādu vakaru bāru apmeklēja kā klients. Tikmēr Dainis caur juristu aprindām atrada darbu savā specialitātē. Ziemā nopelnītā nauda vēlāk ļāva iegādāties divus jaunus velosipēdus, kas ceļojuma stāstā pavēra jaunu lappusi: "Devāmies 2015. gadā tālāk ar jaunu pieredzi, labākiem velosipēdiem, bez sāpošiem ceļiem un iekšā pavasarī, kad kļuva siltāks." Ar jauniem spēkiem viņi atsāka ceļu, kur priekšā gaidīja vēl nepieredzēti izaicinājumi un tālākas virsotnes. 

<h2>Bankrota priekšā, ar sapni par tālo salu</h2>Sākotnējo ieceri mērot ceļu caur Irānu, Pakistānu un Indiju nācās atcelt drošības apsvērumu dēļ – reģionā tobrīd bija pārāk daudz karsto punktu. Tā vietā maršruts aizveda uz Kazahstānu. Šķērsojuši Kaspijas jūru ar kuģi, ceļotāji sasniedza Vidusāziju, kam sekoja iespaidīgs posms ar velosipēdiem un sabiedrisko transportu caur Ķīnu, Laosu un Taizemi līdz pat Malaizijai. Tomēr romantiskais sapnis pārvietoties tikai ar sauszemes un ūdens transportu atdūrās pret akūtu naudas trūkumu. Ivars atminas: <blockquote>Kad mēs bijām Malaizijā, reālistiski sapratām, ka ietaupījumi mums ir beigušies. Mēs jau tā kā riktīgi nabagi esam.</blockquote>Tā kā ar tūristu vīzu nav iespējams strādāt, bet jahtu vai kravas kuģu stopēšana prasītu vairākus mēnešus, līdzšinējo ieceri nācās mainīt. Ceļabiedri pieņēma racionālu lēmumu mērot ceļu caur Singapūru un ar kuģīti vispirms nokļūt līdz Bali salai Indonēzijā, bet no turienes lidot uz Jaunzēlandi, kur jauniešiem kabatā jau bija darba un atpūtas programmas "Working Holiday" vīzas. Šī programma sniedz unikālu iespēju ārvalstu pilsoņiem strādāt citā valstī bez piesaistes vienam darba devējam, ļaujot brīvi ceļot un paralēli gūt ienākumus jebkurā jomā, lai finansētu savu piedzīvojumu. Kad viņi 2015. gada 28. novembrī piezemējās valsts Ziemeļsalā, maciņi jau bija teju tukši. Ivars neslēpj: <blockquote>Principā mēs jau bijām riktīgākajā bomzītī un mums naudas vispār nebija. Man liekas, ka uz mums visiem trim bija kādi 100 eiro palikuši.</blockquote>Lai spētu finansiāli atļauties ceļu uz tik dārgu un izolētu galamērķi kā Pita sala, bija jārīkojas nekavējoties. Izmantojot vīzas sniegtās priekšrocības, trijotne turpmākos piecus mēnešus aizvadīja, strādājot Jaunzēlandē. Tiesa, darba gaitās katrs aizgāja savu ceļu. Laura apkalpoja turīgus viesus ekskluzīvā vīna restorānā, kur klienti mēdza ierasties pat ar helikopteriem. Tikmēr Dainis lasīja ābolus un strādāja govju fermā, bet Ivars bija atradis darbu lielgabarīta atkritumu izvešanas servisā. 



<h2>Misija otrpus zemeslodei Klusā okeāna vidū</h2>Nākamā gada maijā sapnis beidzot tapa par īstenību. Komanda bija gatava doties uz Četema salu arhipelāgu, kas atrodas aptuveni 800 kilometrus uz austrumiem no Jaunzēlandes kontinentālās daļas. Šajā attālajā nostūrī Klusā okeāna vidū mīt aptuveni 600 iedzīvotāju. Arī vairums pašu Jaunzēlandes iedzīvotāju nekad šeit nav bijuši, jo labprātāk izvēlas ceļojumus uz Eiropu vai Āziju. Turklāt šī vieta zīmīga ar to, ka unikālās laika zonas dēļ tās iedzīvotāji paši pirmie uz planētas sagaida Jauno gadu.

Nokļūšana galamērķī arī prasīja ne mazums pūļu un līdzekļu. Sākumā jāmēro ceļš ar nelielu lidmašīnu, kas kursē tikai reizi nedēļā. Taču ar to ceļojums vis nebeidzās, jo, lai sasniegtu tieši Pita salu, kas atrodas vēl 40 kilometrus tālāk no arhipelāga centra, jāmēro ceļš ar vietējo zvejnieku laivu vai mazu vietējā reisa lidmašīnu. Katram reisam ir fiksēta cena – 900 dolāru, ko pasažieri dala savā starpā. Līdzbraucēju vidū bija arī divi vietējie strādnieki, tādējādi samazinot izmaksas uz vienu cilvēku.

Ceļabiedru mērķis bija tālākajā apdzīvotajā vietā, kas atrodas aptuveni 18 tūkstošu kilometru attālumā no Latvijas, nogādāt Tērvetes koktēlnieku darbnīcā izgatavotu īpašu norādes zīmi. Šajā procesā roku pielika gan Ārlietu ministrija, gan arī citu valstu vēstniecības. Ar smaidu sejā Ivars stāsta, ka ceļojums ar masīvo norādes zīmi nudien nav bijis no vieglajiem: <blockquote>Tā bija riktīga ozolkoka zīme – 18 kilogramus smaga.</blockquote>

Svinīgo uzdevumu gan apgrūtināja tas, ka uz nelielās salas teju visa zeme pieder privātīpašniekiem vai dabas rezervātiem, bet vienīgā publiskā zona ir vietējais autoceļš. Par laimi, salas vienīgā viesu nama saimnieks izrādījās ārkārtīgi atsaucīgs un atļāva norādi uzstādīt savā īpašumā uz blakus esošā pakalna. Kā atceras Ivars, arī saimnieks uzreiz ķēries pie lietas:

 <blockquote>Viņš mums palīdzēja ar instrumentiem, sagādāja sētas mietus, uz kuriem to zīmi nostiprināt.</blockquote>2016. gada 15. maijā ceļojuma misija bija izpildīta – tālākajā apdzīvotajā punktā no Latvijas lepni stāvēja ozolkoka norāde uz mājām. Pāris dienas vēlāk ceļabiedri jau devās atpakaļ uz Jaunzēlandes kontinentālo daļu, tālajā pasaules malā vientuļi spītēt vējiem atstājot jauno salas orientieri.





<h2>No pasaules malas līdz kopienas sirdij</h2>Pēc lielā mērķa sasniegšanas komanda uzreiz nešķīrās – visi trīs ceļabiedri vispirms devās kopīgā piedzīvojumā, lai apceļotu Jaunzēlandei piederošo Dienvidsalu. Reiz, apmetoties pie kāda saimnieka ar viesmīlības un ceļojumu platformas "CouchSurfing" palīdzību, jaunieši pieminēja, no kurienes ir atbraukuši. Izrādījās, ka turpat otrpus ielai dzīvo kāds trimdas latvietis.Šī nejaušā tikšanās izrādījās liktenīga. Sirmā gadu gājuma kungs ceļotājiem neatlaidīgi ieteica doties uz latviešu saieta namu Kraistčērčā, kur tieši tuvojās Jāņu ielīgošana. Tā visi trīs draugi uzzināja par vietējo latviešu kopienu. Tūlīt pēc tam Dainis atgriezās dzimtenē, turpretim Ivars un Laura nolēma Jaunzēlandē uzkavēties ilgāk. Laura vēlāk pārcēlās uz Ziemeļsalu un pēc tam atgriezās Eiropā, bet Ivars nolēma Kraistčērčā apmesties uz visiem laikiem. Vecā trimdas paaudze pakāpeniski gāja mazumā, un enerģiskais mālpilietis tur ienesa pavisam jaunu dvesmu:<blockquote>Es atnācu ar savu jaunību un svaigām idejām – ierosināju, ka varam uzrīkot filmu vakaru vai ko citu. Tā nemanot kļuvu par galveno pasākumu rīkotāju un vadītāju latviešu namā.</blockquote>Šis brīvprātīgais sirds darbs gan prasa ne mazums spēka, jo tautiešu Jaunzēlandē vairs palicis maz – pat uz Jāņu ielīgošanu tagad izdodas sapulcināt ap 20 cilvēku. Ivars atzīst: "Latviešu ir pavisam maz. Protams, ir daži jauni pārīši, kas te dzīvo, bet vecie paliek aizvien vecāki un arvien mazāk." Tomēr latviešu nams nebija vienīgais iemesls, kāpēc viņš nolēma apmesties uz dzīvi šeit – Ivara dzīvē bija ienākusi mīlestība.Tieši pirmajā Kraistčērčas apmeklējumā Ivars iepazinās ar Amberu. Lai gan drīz pēc tam viņš devās tālāk uz kādu ciematu, lai strādātu un labāk iepazītu jauno zemi, abi turpināja uzturēt kontaktu. Kad Ivars un Laura vēlāk atgriezās Kraistčērčā, viņa piedāvāja apmesties mātes izīrētajā miteklī. Sākotnējā draudzība nemanot pārauga ciešās attiecībās, un Kraistčērča kļuva par abu kopīgajām mājām, kurās viņi tagad saimnieko kā vīrs un sieva.Vēlāk pārim tapa plāns veselu gadu pavadīt Latvijā, kas mudināja Ivaru uz brīdi iejusties arī latviešu valodas skolotāja lomā. Viņš sapulcināja nelielu grupiņu interesentu ar latviskām saknēm un divreiz nedēļā vadīja nodarbības, mācot valodas pamatus. Ivars atminas:<blockquote>Tā kā Ambera ir jaunzēlandiete un viņai iepriekš nekāda sakara ar Latviju nebija, viņa pati ļoti vēlējās apgūt latviešu valodu.</blockquote>Šī pieredze vēl vairāk nostiprināja sajūtu, ka Jaunzēlande pamazām kļūst par viņa jaunajām mājām. Ivars saprata, ka vairs nav vienkārši ciemiņš otrpus okeānam, bet gan cilvēks, kurš spēj savienot abas šīs pasaules daļas.<h2>Ceļā uz divām pasēm</h2>Pēc vairākiem gadiem Ivars ir ieguvis pastāvīgās uzturēšanās atļauju Jaunzēlandē. Viņa pirmais oficiālais statuss bija partnerattiecību vīza – Jaunzēlandē tādai nepieciešami kopīgi apmaksāti komunālie rēķini un citi pierādījumi par attiecībām, un oficiāla laulība nav obligāts priekšnoteikums. Šobrīd viņš ir uzsācis ceļu uz pilsonību, kas pavērs vēl plašākas iespējas Jaunzēlandē: <blockquote>Tā kā Latvijā ir atļauta dubultpilsonība, tad nākotnē man būs divas pases – Latvijas un Jaunzēlandes.</blockquote>Kopš 2021. gada Ivars strādā augstākās izglītības politehnikumā, kur ikdienā rūpējas par tehnoloģiju infrastruktūru kā IT atbalsta dienesta speciālists. Šobrīd viņš ir daļa no 40 cilvēku lielas komandas, un ikdiena rit, risinot dažādākos izaicinājumus. Kā pats smejas par saviem darba pienākumiem: "Es mācu pasniedzējiem ar datoriem apieties."Dzimtenes apciemojumus Ivars cenšas ieplānot reizi trīs gados. Pēdējoreiz Latvijā viesojies 2024. gadā, kad dzimtenē pavadīja pusotru mēnesi. Šādi braucieni palīdz uzturēt saikni, taču ikdienā Jaunzēlandē pietrūkst ne tikai ģimenes un draugu, bet arī pavisam ikdienišķu, mīļu lietu. Ivars atzīst, ka nereti ilgojas pēc garšām, kuras otrpus pasaulei atrast nav iespējams – skābētiem gurķiem, biezpiena sieriņiem un kārtīgas rupjmaizes.Tomēr par savu neprātīgo lēmumu pirms desmit gadiem pamest visu un sekot mērķim Ivars ne mirkli nenožēlo. Viņš ir atradis savas mājas starp Jaunzēlandes kalniem un majestātisko dabu. Ivars atzīst:<blockquote>Es esmu tur, kur esmu...un esmu ar to apmierināts! Nav tā, ka es pavadu laiku skumstot par to, kur es neesmu.</blockquote>Starp tālajiem kalniem un plašajiem apvāršņiem Ivars ir atradis to mieru, ko meklēja, pirms vairāk nekā desmit gadiem dodoties pretim nezināmajam.Lasi arī:

<a target="_blank" href="https://www.1188.lv/zinas/latviesi-arzemes-ar-stopiem-apkart-pasaulei-pasmaju-celotaju-para-parsteidzosais-stasts/66773">Latvieši ārzemēs| Ar stopiem apkārt pasaulei. Pašmāju ceļotāju pāra pārsteidzošais stāsts</a>

 

<a target="_blank" href="https://www.1188.lv/zinas/latviesi-arzemes-alda-un-elisas-rudzisu-dzive-kanadas-ziemelu-izolacija/65642">Latvieši ārzemēs| Alda un Elisas Rudzīšu dzīve Kanādas ziemeļu izolācijā</a>

 

<a target="_blank" href="https://www.1188.lv/zinas/sova-cetri-uz-koferiem-talo-braucienu-spilgtakie-incidenti-ar-likumsargiem/66354">Šova "Četri uz koferiem" tālo braucienu spilgtākie incidenti ar likumsargiem</a>

Ceļojumi

Sabiedrība

Latvija

Latvieši

Radīts 1188

Jaunzēlande

Latvieši ārzemēs

Izklaide

Viņi pameta visu, sēdās uz velosipēdiem un devās pretī nezināmajam. Pirms 12 gadiem Ivars Brencis ar domubiedriem uzsāka episku un šķietami neizpildāmu misiju – sasniegt tālāko apdzīvoto pasaules vietu no...

Latvieši ārzemēs | Kā trim ceļotājiem ar izdzīvošanas skolu izdevās atstāt pēdas pasaules tālākajā punktā

Latvieši ārzemēs | Kā trim ceļotājiem ar izdzīvošanas skolu izdevās atstāt pēdas pasaules tālākajā punktā

Igo Radžabovs

Tev varētu patikt

Ielādējam...