Vecāku organizācijas podkāstā bērnu ārste ar specializāciju bērnu infekciju slimībās un imunizācijā, Ģimenes Vakcinācijas centra vadītāja Bērnu Klīniskajā Universitātes slimnīcā Dace Zavadska un Vecāku organizācijas vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa apspriež tēmas, kas vērstas uz cilvēku mijiedarbību ar mikrobiem ikdienā, higiēnas nozīmi un saprātīgu pieeju infekciju profilaksei.

Mēs dzīvojam laikmetā, kad rokas tiek dezinficētas biežāk nekā jebkad agrāk, un vārds "sterils" kļuvis par ikdienas mērķi. Tomēr, dzenoties pēc absolūtas tīrības, mēs, iespējams, esam aizmirsuši senu patiesību: cilvēks nav radīts dzīvei sterilā burbulī. Patiesībā mūsu attiecības ar mikrobiem ir daudz senākas un sarežģītākas, nekā varētu šķist. Kā atrast zelta vidusceļu starp bīstamu nolaidību un nomācošu paranoju?

Imunitāte — desmit tūkstošu antigēnu vienlaikus

Jau no paša pirmā elpas vilciena mēs tiekam iepazīstināti ar mikrobu pasauli. Bērniņš, pat piedzimstot šķietami sterilā vidē, jau dzemdību ceļos vai ar pirmo pieskārienu mammas ādai un tēta rokām saņem savu pirmo "mikrobu devu". Un tas ir paredzēts. Daba ir iekārtojusi, ka mūsu imūnsistēma tiek trenēta jau no dzimšanas.

Pētījumi, kas veikti jau pirms vairāk nekā divdesmit gadiem un ir apstiprinājušies arvien no jauna, liecina par apbrīnojamu faktu: cilvēka imūnā sistēma ir spējīga vienā reizē atpazīt un reaģēt uz aptuveni desmit tūkstošiem dažādu izraisītāju — vai tie būtu vīrusi, baktērijas vai parazīti.

Šis process ir nepārtraukts. Mēs elpojam gaisu, kurā kāds nupat ir runājis vai klepojis. Mēs pieskaramies virsmām. Kad mazulis sāk rāpot un bāzt mutē visu, ko atrod uz grīdas, pat savas kurpes zoli, tā nav higiēnas kļūme — tā ir aktīva imūnsistēmas apmācība. Protams, tas nenozīmē, ka bērnam būtu jārāpo pa lidostas vai slimnīcas grīdu. Īpaši slimnīcās mīt mikrobi, kas ir "iemācījušies" izdzīvot pat spēcīgu dezinfekcijas līdzekļu ietekmē, un sastapšanās ar tiem nav vēlama. Taču mājas vide, pie kuras esam pieraduši, ir normāla un pat nepieciešama mūsu aizsargsistēmas attīstībai.

Virtuves higiēnas neredzamie draudi

Vislielākie klupšanas akmeņi higiēnā bieži slēpjas nevis publiskajā transportā, bet gan mūsu pašu virtuvē. Tieši šeit notiek visbiežākā krusteniskā piesārņošanās, par kuru mēs pat nenojaušam.

• Iepirkumu maisiņš uz galda.

Padomājiet, kādu ceļu veicis piena paka vai dārzeņu maiss. Tas ir stāvējis noliktavu plauktos, braucis kravas mašīnā, kur, iespējams, mitinājušies grauzēji. Novietojot šo maisu uz virtuves virsmas, kur pēc tam griezīsim maizi vai liksim dakšiņu, mēs pārnesam visu šo "bagāžu" uz savu ēdienu. Iepirkumiem būtu jāatrod vieta, kas nesaskaras ar tīriem traukiem vai ēdiena gatavošanas zonu.

• Nāvējošais vistas šļakstiens.

Daudziem šķiet pašsaprotami noskalot jēlu vistu zem krāna. Taču epidemiologi un infektologi brīdina — tas ir viens no bīstamākajiem paradumiem. Līdz pat 70% vistas gaļas veikalos var būt inficēti ar Kampilobaktērijām (Campylobacter). Mazgājot gaļu, ūdens šļakatas ar šīm baktērijām nokļūst uz izlietnes, blakus esošajām virsmām un traukiem. Pēc tam mēs uz tās pašas virsmas gatavojam svaigus salātus. Baktērijas uz vistas gaļas tāpat ies bojā termiskā apstrādē (cepšanā vai vārīšanā), bet, noskalojot tās pa visu virtuvi, mēs radām perfektu vidi, lai inficētos. Svaigu gaļu nav nepieciešams skalot.

• Atsevišķi dēlīši — ne tikai garšas dēļ.

Griezt gaļu un pēc tam uz tā paša dēlīša sakapāt lociņus salātiem ir tiešs ceļš uz nepatikšanām. Izmantojiet atsevišķus dēlīšus jēliem produktiem (gaļai, zivīm) un gataviem produktiem (dārzeņiem, maizei).

• Arbūza dilemma un tirgus "degustācijas".

Nekad, nekad neēdiet tirgū piedāvātās nemazgātās vīnogas vai ogas, lai arī cik uzstājīgs būtu pārdevējs. Mēs nezinām, kādām rokām tās ir lasītas, vai lasītājs nav bijis slims.

Īpaši bīstami ir pirkt jau sagrieztus arbūzus vai melones. Neviens pirms griešanas nemazgā arbūza mizu, kas ceļojusi no dienvidzemēm un gulējusi noliktavās, saskaroties ar putekļiem un, iespējams, grauzēju izdalījumiem (kas var pārnēsāt, piemēram, leptospirozi). Ar vienu un to pašu nazi, kas, labākajā gadījumā, noslaucīts papīra salvetē, tiek pārgriezta netīrā miza, un visi mikrobi no tās tiek pārnesti uz sulīgo mīkstumu. Vienmēr pērciet veselu arbūzu, mājās to kārtīgi nomazgājiet un tikai tad grieziet ar tīru nazi.

• Ogu dilemma: mazgāt vai riskēt?

Jautājums par ogu mazgāšanu ir niansēts. Ja ābols noplūkts paša dārzā, kur zināms, ka tas nav miglots vai saskāries ar ko bīstamu, to var droši ēst. Taču ar ogām ir sarežģītāk.

Ir zināmi traģiski gadījumi, kad bērni pēc nemazgātu, importētu zemeņu ēšanas ir saslimuši ar E. coli (Šiga toksīnu producējošo) infekciju, gūstot paliekošus nieru un pat smadzeņu bojājumus. Tāpēc importētās ogas ir jāmazgā vienmēr.

Bet kā ar vietējām meža mellenēm? Te spēlē ienāk citi riska faktori, piemēram, ehinokokoze. Tās ir parazītu cistas, kuras var nonākt aknās vai pat smadzenēs un kuras pārnēsā meža dzīvnieki (lapsas, aļņi) ar saviem izkārnījumiem un urīnu. Vai alnis ir uzčurājis uz melleņu mētras, kurā lasāt ogas? Iespējams. Tāpēc, raugoties no infektologa viedokļa, arī meža ogas būtu vismaz jānoskalo. Mehāniska noskalošana jau samazina mikrobu daudzumu. Tā ir apzināta riska izvēle, ko ikdienā izdara katrs pats.