Psihoterapeites un aktrises Diānas Zandes attiecības ar dārzu nav sākušās līdz ar pirmo īpašumu vai siltumnīcu – tās veidojušās jau bērnībā, spēlējoties smilšu kastē un sajūtot pavasara smaržu pie mājas dīķa. Šodien viņas un dzīvesbiedra Jura pārvaldītais 12 hektāru īpašums nav tikai zeme ar augiem, bet vieta, kur tiek koptas gan puķes, gan dzīves vērtības.

Diāna sirsnīgā sarunā ar portālu 1188.lv atklāj, ka cieņa pret dārza un zemes darbiem viņai bijusi sirdī jau kopš bērnības: "Cik es sevi atceros, man vienkārši ārkārtīgi ir paticis rakāties pa zemi, spēlēties smilšu kastē, taisot puķu dobes. Manas bērnības atmiņas ir par to, kā pie mājas smaržo dīķis, kad kūst ledus un sniegs, kā kalniņā sāk plaukt zeltstarītes, kā smaržo rudens lapas.

Man viena no ļoti agrām atmiņām ir, kad mēs bijām ciemos pie tolaik slavena feļetonista Pētera Ētera. Es atceros, ka dālijas bija kaut kur šausmīgi augstu virs manis. Tātad – cik es biju maziņa! Man tas ir paticis vienmēr! Man bērnībā nebija lauku un dārza, bet visur, kur es biju ciemos, man patika gan ravēt, gan darboties pa zemi.

Tad, kad mana mamma ieguva īpašumā zemes gabalu, viņa sāka ar nopietniem zemes darbiem, bet mans pirmais uzdevums bija izveidot sev mazu dobīti. Tā allaž bijusi mana vajadzība!

Mēs bieži runājam, ka tā patika pret zemi attīstās ar gadiem. Nē! Ir cilvēki, kuriem ir 60 gadi un riebjas dārzs, un ir cilvēki, kuriem ir 16 gadi un patīk dārzā būt."

Kopumā Diānai ar dzīvesbiedru ir 12 ha liels īpašums, bet īpaša uzmanība no šīs platības tiek pievērsta aptuveni 3 ha, kas tad arī tiek rūpīgi apkopti. "Mums ir arī divas siltumnīcas, kas ir arī kovidlaika siltumnīcas. Siltumnīcas nekad nav bijušas manā interešu zonā, bet man ārkārtīgi garšo tomāti. Tad mums ir viena liela siltumnīca ar tomātiem un paprikām, otra ar gurķiem un baklažāniem.

Pats sakņu dārzs mums ir kādi 200 m2 – mēs neaudzējam ziemai. Protams, to, kas man izaug siltumnīcās, es sabāžu burkās. Pagājušajā gadā mēs kastēs iestādījām 20 kartupeļus.

Un tad jau mums vēl ir puķes un košumdārzs. Man ir 120 hortenziju krūmi!

Kad 35 gadus vecs cilvēks runā par dārzu, tas ir trendīgi, kad sešdesmitgadnieks runā, tad tā ir tāda omīšu padarīšana, bet tas ir viens un tas pats!

Kāds kopj augstās dobes, kāds dārzu, kas ir mantots no vecvecākiem. Dārzs ir par radīšanu, prieku, skaistumu, fizisku kustēšanos!

Kamēr cilvēks šo dārzu var aprūpēt pats, neliekot vergot tajā visai savai ģimenei no rīta līdz vakaram, tikmēr viņam visa kā var būt tik daudz, cik viņš grib!"

Lauku darbos, kas netrūkst ne ziemā, ne vasarā, aktīvi darbojas gan Diāna , gan viņas dzīvesbiedrs: "Lauki nav sievietei vien: puķu dobes nav manas puķu dobes, hortenzijas nav tikai manas – tām visām mans dzīvesbiedrs ir racis bedres. Tomātu stādus aprūpēju es, bet par mēslošanu rūpējas viņš. Šogad mums top jaunas augstās dobes – tas ir viņa nopelns. Dārzā jau tu nekad neesi viens! Tas ir īsts komandas darbs!

Tiem pāriem, kuriem tas abiem patīk, dārzs ir lieliska iespēja darboties kopā, kurā var būt gan cieši blakus viens otram, gan arī atiet nost viens no otra."

Runājot par bērniem puķu dobēs, Diāna neslēpj – ka ne visiem ir vēlme rosīties pa dārzu, tāpēc kādam ko uzspiest ir pilnīgi lieki. Galvenais, lai vecāki paši rod prieku no tā, ko dara un māca savām atvasēm. Viņa stāsta: "Vērojot savus mazbērnus, es redzu, kuram uz ko velk. Mums ir mazbērns, kuram no pilnīgi absolūtas bērnības, padod tikai ķerru – viņš ar to vazāsies, viņš ir īsts zemnieks, praktiķis, kam patīk visi šie darbi. Vecāki neko speciāli nav darījuši, viņam tas vienkārši patīk.

Ja bērnam tas patīk, visu var forši attīstīt un ļaut viņam darboties. Ja nepatīk – visiem nav jāmīl puķes. Pēc būtības mums, vecākiem, jāiet vienkārši dabā! Tā dabas mīlestība jau neizpaužas tikai dārza darbos!"

Diāna savos sociālajos tīklos ir izveidojusi rubriku "Par dzīvi caur dārzu", lai dalītos ar savu skatījumu uz to, kā tad mūsu ikdiena sasaucas ar dārza darbiem. "Protams, ka tā laika man ir tik, cik pārējiem cilvēkiem uz pasaules, bet ir vienkārši daži brīži, kad gribas paķert kameru un nofilmēt. Patiesībā jau ar jebkurām lietām mēs varam atrast līdzības. Viena no manām pamatlietām ir, ka vienalga, kur mēs dzīvojam, mēs atnesam sevi tajā vietā. Vai es dzīvoju pilsētā, vai es dzīvoju laukos, dārzā, dobē – es jau sevi tur ielieku! Tas ir mans dārzs un mana dzīve. Tas, kā es to dārzu piedzīvoju, var būt arī priekš manis kāds jauns atklājums. Dārzs palīdz ieraudzīt dzīves dažādību, mainīgumu un cerīgumu! Dārzā viss ir godīgi!

Mans darbs ir saistīts ar ļoti lielu intelektuālo ieguldījumu, es strādāju ar galvu, es strādāju ar cilvēku emocionālām grūtībām, gatavoju un vadu lekcijas, un man vajag kaut ko, kur es varu atpūsties no šīs slodzes. Man tas ir dārzs!"

Diāna vienmēr ir atvērta arī dažādiem eksperimentiem dārzā, šogad viņa ķērusies klāt pie pļavas audzēšanas un stādu "gliemežu" izveides. Sarunā viņa atzīst, ka šī eksperimentēšana viņai sniedz iespēju pārbaudīt dzīvē to, kas redzēts internetā: "Šogad es izmēģināšu audzēt tomātus, stādot vienā bedrītē divus tomātus, ko audzēšu katru ar vienu galotni, un citus stādīšu pa vienam, bet audzēšu ar divām galotnēm un skatīšos, kas šogad izaugs labāk. Svarīgākās lietās es īpaši neeksperimentēju. Man ir pavasara puķu pļava, mums ir liepas un ozoli, tur apakšā mēs sastādījām vairāk nekā 1000 savvaļas tulpju sīpolu. Dažas šķirnes ieauga izcili, dažas ne tik labi. Nepamēģināsi – neuzzināsi!"

Sarunas noslēgumā Diāna atzīst, ka par dārzkopības speciālisti sevi gan neuzskata, taču par īstu praktiķi gan, kura nav pārņemta vien ar dārzu, taču tā ir viņas īstā vide, kur rast prieku un mieru.